man ceļā krīt un man uz kakla krīt.
Kad es ieeju mežā, es jūtos kā zvērs
un man neviens neko nevar padarīt.
Es atpakaļ eju uz vienkāršu dzīvību,
uz muļķa zaļumiem dieva dotiem.
Es eju kā zvērs klusi un brīvi
padzert pie pirmavotiem.
Izkust zaļajos atomos,
izplūst, pārvērsties zaļajā domā.
Ir ģēniji, tribūni, es nesaprotu tos,
es negribu par pāvestu Romā!
Un cilvēcības augstajās virsotnēs
man ir bail - tur viss pārāk skaists.
Par agru varbūt pasaulē, pārsteidzīgi es
par cilvēku esmu laists.
Kad es mežā eju,es pilnīgi jūtu,
ka man bija jābūt te.
It kā nepiespiests,laimīgs koks es būtu
un man melnalkšņa dvēsele
I.ZIEDONIS
* tik ļoti es tā jūtu
ļoti skaisti :)
AtbildētDzēst